SAULES SISTĒMA / Materiālus sagatavoja: Ilgonis Vilks

AtpakaļSaules sistēmas raksturojums

Planētas Saules sistēmā izvietotas nevienmērīgi.

Planētas riņķo ap Sauli saskaņā ar trim Keplera likumiem.

Visas planētas, atskaitot Plutonu, tuvumā ir pētījušas starpplanētu zondes.

Planētas izveidojās reizē ar Sauli aptuveni pirms pieciem miljardiem gadu.


Ieskats Saules sistēmā

Saules sistēmā ietilpst Saule, deviņas lielās planētas un citi, mazāki debess ķermeņi - asteroīdi un komētas. Attālumu secībā no Saules lielās planētas ir izvietotas šādi: Merkurs, Venēra, Zeme, Marss, Jupiters, Saturns, Urāns, Neptūns un Plutons. Lielākajai daļai planētu ir viens vai vairāki pavadoņi. Vēl Saules sistēmā riņķo liels daudzums meteoroīdu. Katra planēta atrodas no Saules aptuveni divas reizes tālāk nekā iepriekšējā. Tas nozīmē, ka Saules sistēmas iekšējā daļā planētas izvietotas blīvāk. Neraugoties uz to, attālums starp tām ir desmitiem miljonu kilometru. Attālumi starp planētām Saules sistēmas ārējā daļā sasniedz miljardus kilometru. Planētu orbītas atrodas aptuveni vienā plaknē.

Saules sistēmas planētas. NASA attēlu kompozīcija. 26 kb

Visas planētas kustas ap Sauli tās gravitācijas spēka iedarbībā pa eliptiskām orbītām, kas maz atšķiras no riņķa. Planētas mazāko attālumu no Saules sauc par perihēliju, bet lielāko attālumu - par afēliju. Planētas kustas ap Sauli vienā virzienā. Ja būtu iepējams paskatīties uz Saules sistēmu no augšas, no Saules ziemeļpola puses, varētu redzēt, ka planētu riņķošana notiek pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam. Lielākā daļa planētu griežas ap asi šajā pašā virzienā. Izņēmumi ir Urāns, Venēra un Plutons, kas griežas pretējā virzienā - pulksteņa rādītāju kustības virzienā.

Planētu orbitālie dati

Planēta

Orbītas lielā pusass, ua

Apriņķojuma periods, g

Sinodiskais periods, d

Orbītas ekscentricitāte

Orbītas slīpums pret ekliptiku, o

Orbitālais ātrums, km/s

Merkurs

0,3871

0,2409

115,9

0,2056

7,0

47,9

Venēra

0,7233

0,6152

583,9

0,0068

3,4

35,0

Zeme

1,0000

1,0000

---

0,0167

0

29,8

Marss

1,5237

1,8809

779,9

0,0934

1,8

24,1

Jupiters

5,2026

11,8631

398,9

0,0485

1,3

13,1

Saturns

9,5549

29,4714

378,1

0,0555

2,5

9,6

Urāns

19,2185

84,04

369,7

0,0463

0,7

6,8

Neptūns

30,1104

164,80

367,5

0,0090

1,8

5,4

Plutons

39,543

248,67

366,7

0,2490

17,1

4,7

Diennakts un gada garums uz planētām ievērojami atšķiras no diennakts un gada garuma uz Zemes. Planētas diennakts - tas ir laika sprīdis, kurā planēta vienreiz apgriežas ap asi attiecībā pret Sauli (nevis pret zvaigznēm). Visīsākā diennakts ir uz Jupitera - 10 stundas, bet visgarākā uz Merkura - 176 Zemes diennaktis. Planētas gads (sideriskais apriņķojuma periods) ir laika sprīdis, kurā planēta veic vienu apriņķojumu ap Sauli. Merkura gads ir visīsākais, tas ilgst 88 Zemes diennaktis, bet Plutona gads ilgst veselus 249 gadus.

Planētu raksturlielumi

Planēta

Ekvatoriālais diametrs, km

Rotācijas periods, d

Diennakts ilgums, d

Ekvatora slīpums pret orbītu, o

Pavadoņu skaits

Merkurs

4879

58,646

176

0,0

0

Venēra

12104

243,019*

117

2,6

0

Zeme

12756

0,997

1,000

23,5

1

Marss

6794

1,026

1,028

25,2

2

Jupiters

142984

0,414

0,414

3,1

16

Saturns

120536

0,444

0,444

25,1

18

Urāns

51118

0,718*

0,718

82,1

15

Neptūns

49528

0,671

0,671

28,3

8

Plutons

2302

6,387*

6,387

57,5

1

* - rotācijas virziens pretējs (pulksteņa rādītāju kustības virzienā).

Planētas pašas nespīd, tās tikai atstaro Saules gaismu. Visspožākā planēta ir Venēra. Tā redzama kā Rīta vai Vakara zvaigzne. Retumis rīta vai vakara blāzmā kā vidēji spožu zvaigzni var saskatīt Saulei tuvāko planētu - Merkuru. Nākamā spožākā planēta pēc Venēras ir Jupiters. Jupiters izskatās kā spoža, dzeltenīga zvaigzne. Marss un Saturns ir blāvāki. Marsam ir izteikti sarkana, bet Saturnam - dzeltena krāsa. Augšminētās piecas planētas ir saskatāmas ar neapbruņotu aci un pazīstamas kopš seniem laikiem. Citas Saules sistēmas planētas - Urāns, Neptūns un Plutons redzamas tikai teleskopā.

Planētu iedalījums

Planēta

Grupa

Ārējā vai iekšējā planēta

Merkurs Zemes grupas planēta Iekšējā planēta
Venēra Zemes grupas planēta Iekšējā planēta
Zeme Zemes grupas planēta ---
Marss Zemes grupas planēta Ārējā planēta
Jupiters Milzu planēta Ārējā planēta
Saturns Milzu planēta Ārējā planēta
Urāns Milzu planēta Ārējā planēta
Neptūns Milzu planēta Ārējā planēta
Plutons Nepieder ne pie vienas grupas Ārējā planēta

Pēc uzbūves un fizikālajām īpašībām planētas iedala divās grupās: Zemes grupas planētas un milzu planētas. Pie Zemes grupas planētām pieder Merkurs, Venēra, Zeme un Marss. Tās ir samērā nelielas planētas ar cietu virsmu. Milzu planētas ir Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns. Tām ir biezas un blīvas atmosfēras. Milzu planētām nav cietas virsmas, no Zemes redzamā virsma ir vienīgi mākoņu segas augšējā robeža. Plutons nepieder ne pie vienas, ne pie otras planētu grupas.


Planētu kustības likumi

Planētu kustība ap Sauli notiek saskaņā ar vācu astronoma Johannesa Keplera formulētajiem likumiem, kas izriet no vispasaules gravitācijas likuma. Pirmais Keplera likums - planēta kustas ap Sauli pa elipsi, kuras vienā fokusā atrodas Saule. Tas nozīmē, ka, planētai kustoties pa orbītu, tās attālums no Saules mainās. Tas ir vismazākais perihēlijā, bet vislielākais - afēlijā.

Pirmā Keplera likuma ilustrācija

Otrais Keplera likums - taisne, kas savieno Sauli un planētu, vienādos laika sprīžos apraksta vienādus laukumus. Būtībā tas nozīmē to, ka planētai kustoties pa orbītu, tās kustības ātrums mainās. Vislielākais tas ir perihēlijā, bet vismazākais - afēlijā.

Otrā Keplera likuma ilustrācija

Trešais Keplera likums - divu planētu apriņķojuma periodu kvadrātu attiecība ir vienāda ar šo planētu orbītu lielo pusasu kubu attiecību. Orbītas lielā pusass ir vienāda ar planētas vidējo attālumu no Saules. Tātad trešais Keplera likums saista planētu apriņķošanas periodus ar to orbītu izmēriem. Keplera likumi ir spēkā ne tikai Saules sistēmas planētām, bet jebkuram debess ķermenim, kas riņķo ap centrālo ķermeni, piemēram - Mēnesim vai Zemes mākslīgajam pavadonim, kas riņķo ap Zemi, zvaigznes pavadonim, kas riņķo ap zvaigzni, utml.

Trešā Keplera likuma ilustrācija


Saules sistēmas izpēte

Novērojumi ar teleskopu sniedz plašu informāciju par planētām, tomēr tā nav pilnīga. Sevišķi tas attiecas uz planētām un pavadoņiem ar blīvu atmosfēru (Venēra, Titāns), sīkiem vai tāliem debess ķemeņiem (asteroīdi, Urāns un Neptūns). Tikai kosmiskie pētījumi deva iespēju pietiekami sīki noskaidrot fizikālos apstākļus uz Saules sistēmas debess ķermeņiem. Kosmiskie aparāti ir tuvumā pētījuši visas planētas, atskaitot Plutonu, fotografējuši daudzus planētu pavadoņus, vairākas mazās planētas un komētas. Planētas pēta gan no pārlidojuma trajektorijas, gan no mākslīgā pavadoņa orbītas. Uz divām planētām – Venēras un Marsa ir nolaidušies arī nolaižamie aparāti.

Starpplanētu zonde Pioneer-Venus. NASA attēls. 113 kb

Merkuru no kosmosa pētījusi tikai viena starpplanētu zondeMariner-10”, tāpēc planētas izpētei izmanto arī novērojumus no Zemes. Uz Venēras vairākkārt nolaidās sērijas “Venera” kosmiskie aparāti. Tiesa, augstās temperatūras un spiediena dēļ tie spēja darboties uz planētas tikai neilgu laiku. Starpplanētu zonde “Magellan”, izmantojot radiolokācijas metodes, sastādīja precīzu planētas karti. Marsu ir pētījusi vesela kosmisko aparātu plejāde, no kuriem ļoti veiksmīgi bija divi kosmiskie aparāti “Viking”, kas pētīja planētu gan no orbītas, gan nolaižoties uz tās. Pēdējā laikā planētu pētījuši visurgājējs “Pathfinder” un orbitālais aparāts “Mars Global Surveyor”. Vislielākos panākumus Jupitera izpētē guvuši divi kosmiskie aparāti “Voyager”, bet tā pavadoņu izpētē – starpplanētu zonde “Galileo”. No “Galileo” tika nomests nolaižamais aparāts, kas tieši pētīja Jupitera atmosfēru.

Zondes Galileo nolaižamais aparāts. NASA attēls. 49 kb

Galveno informāciju par Saturnu, tā pavadoņiem un gredzeniem ir snieguši kosmiskie aparāti “Voyager”. “Voyager-2” neapšaubāmi ir veiksmīgākā starpplanētu zonde, jo tā ir pētījusi ne tikai Jupiteru un Saturnu, bet arī vienīgā tuvumā pārlidojusi Urānu un Neptūnu, veicot daudzus interesantus atklājumus. Jau trīs mazās planētas – Gaspra, Ida un Matilde ir pētītas no kosmiskajiem aparātiem. Veselas četras starpplanētu zondes pētīja Haleja komētu.

21. gadsimta sākumā plānoti Plutona pētījumi tuvplānā, komētas vielas paraugu nogādāšana uz Zemes, nolaižamā aparāta nolaišanās uz Saturna pavadoņa Titāna. Turpināsies intensīvi Marsa pētījumi, kas varētu vainagoties ar pilotējamo lidojumu uz šo planētu.

Zonde Cassini gatavojas uzsākt Saturna un tā pavadoņa Titāna pētījumus. NASA attēls. 33 kb 


Saules sistēmas rašanās

Saskaņā ar mūsdienu priekšstatiem, Saules sistēma izveidojās no auksta starpzvaigžņu gāzes un putekļu mākoņa aptuveni pirms 4,6 miljardiem gadu. Tas varēja norisināties sekojoši. Mākonim saspiežoties, no tā lielākās daļas izveidojās Saule, bet no atlikuma - gāzes un putekļu disks. Disks sadalījās atsevišķos sablīvējumos, kas, savstarpēji saduroties, auga arvien lielāki, līdz no tiem izveidojās planētas. Planētas turpināja bombardēt starp tām palikušie sīkie ķermeņi. To triecienos atbrīvojās liela enerģija, kas sasildīja planētas. Sasilšanu veicināja arī radioaktīvo iežu izdalītais siltums. Rezultātā planētu dzīles sakarsa, izkusa un noslāņojās. To centrā izveidojās blīvs kodols, bet ārpusē - no vieglākiem iežiem veidota garoza. Garozā laiku pa laikam ietriecās lieli meteorīti, izveidojot meteorītu krāterus. Tā radās Zemes grupas planētas.

Planētu sistēmas veidošanās ap zvaigzni Gleznotāja b (zvaigzne aizsegta ar masku). ESO attēls. 17 kb

Milzu planētas veidojās tajā Saules sistēmas daļā, kur bija daudz gāzes, tāpēc tām, neskaitot kodolus, izveidojās arī lieli gāzes apvalki. Jupiters veidojās straujāk par citām milzu planētām un ar savu gravitācijas spēku aizkavēja vēl vienas planētas izveidošanos asteroīdu joslā. Tāpec asteroīdu joslā atrodas daudzi, bet nelieli debess ķermeņi. Saules sistēmas ārējā daļā, kur bija zema temperatūra, izveidojās galvenokārt no ledus sastāvoši ķermeņi - komētas.

No brīža, kad sākās starpzvaigžņu mākoņa saspiešanās, līdz brīdim, kad Zeme sasniedza mūsdienu izmērus, pagāja aptuveni 100 miljoni gadu. Vēl miljardu gadu ilga iežu noslāņošanās. No karstajiem iežiem izdalījās gāzes un ūdens tvaiki. Tvaiki kondensējās, radot jūras un okeānus, bet gāzes izveidoja Zemes atmosfēru. Aptuveni pirms 3,4 miljardiem gadu uz Zemes parādījās dzīvība. Sākumā tās bija primitīvas baktērijas un vienšūņi, bet pakāpeniski dzīvības formas kļuva arvien sarežģītākas un daudzveidīgākas.


 

Zvani un jautā!
(+371) 29339942

  • Lielākais Latvijas interneta veikalu preču meklētājs
  • Salidzini.lv logotips
  • Minox
  • Pulsar
  • National Geographic
  • Meade
  • Lunt Solarsystems
  • Sky-Watcher
  • Bresser
  • Helios
  • Yukon Optics Global
  • Zoffoli
  • Celestron
 
© 2017, SIA "Omicron"