SAULES SISTĒMA / Materiālus sagatavoja: Ilgonis Vilks

AtpakaļZemes grupas planētas

Merkurs ir Saulei tuvākā planēta.

Zeme ir unikāla planēta ar to, ka uz tās pastāv dzīvība, turklāt tai ir liels pavadonis.

Venēra ir pati karstākā planēta Saules sistēmā.

Marss ir Zemei līdzīgākā planēta.


Merkurs

Merkurs ir otra mazākā Saules sistēmas planēta pēc Plutona. Merkurs ir Saulei tuvākā planēta, tāpēc uz tā valda liels karstums - dienā planētas virsma sasilst līdz +430°C. Šādā temperatūrā kūst vairāki metāli - alva, svins, cinks. Turpretī naktī planētas virsma atdziest līdz -180°C. Šo lielo temperatūras izmaiņu cēlonis ir atmosfēras trūkums. Merkuram praktiski nav atmosfēras, kas dienā uzkrāto siltumu nakts laikā pasargātu no aizplūšanas kosmiskajā telpā. Tam ir vājš magnētiskais lauks un niecīga magnetosfēra, kas atrodas tuvu planētas virsmai. Rotācijas īpatnību dēļ Merkura diennakts ilgst 176 Zemes diennaktis, jeb divus Merkura gadus. Merkuram nav pavadoņu.

Merkura fizikālie raksturlielumi

Diametrs, km

Masa,

kg x 1024

Vidējais blīvums, kg/m3

Raksturīgā temperatūra, °C

Magnētiskais lauks (Zeme=1)

4879

0,33

5440

-180 līdz +430

0,01

Merkurs nosacītās krāsās. NASA/JPL attēls. 89 kb

Planētas virsma izskatās ļoti līdzīga Mēness virsmai - to klāj daudzi metorītu krāteri. Krāteri uz planētām, pavadoņiem un mazajām planētām radušies galvenokārt meteorītu triecienu rezultātā. Lielākā daļa krāteru radušies pirms vairākiem miljardiem gadu, kad nesen izveidojušās planētas bombardēja starpplanētu telpā esošie sīkie debess ķermeņi. Visvairāk krāteru ir uz tiem debess ķermeņiem, kam nav atmosfēras, vai tā ir tik retināta, ka neaizkavē meteorītu krišanu, kā tas ir Merkura gadījumā.

Krāteri uz Merkura. NASA/JPL attēls. 116 kb

Planētai dots romiešu dieva vārds. Ātrais un viltīgais Merkurs, sengrieķu variantā Hermejs, bija tirgotāju un ceļotāju aizbildnis. Dievi uzticēja viņam arī vēstneša pienākumus. Spārnotās sandales apāvis, ar zizli rokā viņš lidoja pāri laukiem un kalniem nodot dievu sūtītās ziņas.

Merkura uzbūve. 31 kb


Venēra

Venēru klāj bieza, balta mākoņu sega, kas aizsedz skatienam tās virsmu. Tāpēc planētas izpētei plaši izmanto radiolokācijas metodi. Venēra griežas ap asi lēni. Lēnās rotācijas dēļ Venērai praktiski nav magnētiskā lauka. Turklāt pretējā rotācijas virziena dēļ planētas diennakts ir īsāka par apgriezienu ap asi - tā ilgst 117 Zemes diennaktis. Venērai, tāpat kā Merkuram, nav neviena pavadoņa.

Venēras fizikālie raksturlielumi

Diametrs, km

Masa,

kg x 1024

Vidējais blīvums, kg/m3

Raksturīgā temperatūra, °C

Atmosfēras sastāvs

Magnētiskais lauks (Zeme=1)

12104

4,869

5240

+470

CO2, N2

0,00001

Venēras mākoņu sega. NASA/JPL attēls. 11 kb

Agrāk Venēru un Zemi sauca par dvīņumāsām, jo tām ir aptuveni vienāds diametrs. Taču, pētot Venēru, atklājās daudz atšķirību. Venēras blīvā atmosfēra sastāv galvenokārt no oglekļa dioksīda, bet Venēras mākoņi - no sērskābes pilieniņiem! Venēra ir pati karstākā planēta Saules sistēmā - temperatūra uz tās virsmas sasniedz +470°C un ir praktiski nemainīga, neatkarīgi no diennakts stundas. Augsto temperatūru uz Venēras uztur siltumnīcas efekts. Oglekļa dioksīds, no kā sastāv planētas atmosfēra, labi laiž cauri Saules redzamo gaismu, bet aiztur no planētas atstaroto siltumu, kā rezultātā planētas temperatūra krasi pieaug. Blīvā atmosfēra rada arī augstu atmosfēras spiedienu. Atmosfēras spiediens uz Venēras ir tāds, kāds ir Zemes okeānā 900 m dziļumā, kur var nolaisties tikai ar speciālu batiskafu.

Venēra bez mākoņiem. Attēls iegūts ar radiolokācijas metodi. NASA/JPL attēls. 49 kb

Venēras uzbūve. 18 kb

Venēra ir dzīvībai “neviesmīlīga” planēta lielā karstuma, ūdens un skābekļa trūkuma dēļ. Uz tās ir tuksnešaini, akmeņiem klāti līdzenumi, pauguri un zemienes, vairākas augstienes un kalnu grēdas, sastopami meteorītu izsisti krāteri. Iespējams, ka uz tās ir arī darbojošies vulkāni.

Venēras kalns. Attēls veidots pēc radiolokācijas datiem. Izstiepums pa vertikāli pārspīlēts. NASA/JPL attēls. 123 kb

Venēras virsmas attēls, ko ieguvusi Krievijas starpplanētu zonde Venera. 40 kb

Venēru senie grieķi nosauca mīlestības dievietes Afrodītes vārdā, bet romieši šo nosaukumu pārtulkoja, jo viņu mitoloģijā atbilstošais dievietes vārds bija Venēra. Teika stāsta, ka skaistā Venēra piedzimusi no jūras putām. Viņas uzdevums ir radīt mīlestību dievu un cilvēku sirdīs. Visur, kur viņa iet, uzplaukst puķes.


Zeme

Zeme ir Saules sistēmas trešā planēta, vienīgā no Zemes grupas planētām, uz kuras ir daudz ūdens - tas klāj vairāk nekā 2/3 planētas virsmas. Zemei ir visspēcīgākais magnētiskais lauks no Zemes grupas planētām. Tās ģeogrāfiskajiem un magnētiskajiem poliem ir pretēja orientācija. Zemes magnētiskā lauka ziemeļpols atrodas Antarktīdā, bet dienvidpols - Arktikā. Magnētiskais lauks izveido ap Zemi apvalku - magnetosfēru. Tajā ir vairākas radiācijas joslas.

Zemes fizikālie raksturlielumi

Diametrs, km

Masa,

kg x 1024

Vidējais blīvums, kg/m3

Raksturīgā temperatūra, °C

Atmosfēras sastāvs

Magnētiskais lauks, Gs

12756

5,974

5515

+15

N2 , O2

0,31

 

Zeme no kosmosa. NASA attēls. 55 kb

Taifūna uzņēmums no kosmosa. NASA attēls. 72 kb

Zemei ir vidēji blīva un samērā caurspīdīga atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no slāpekļa un skābekļa. Arī Zemes atmosfērā pastāv neliels siltumnīcas efekts. Vidējā temperatūra uz zemeslodes ir +15°C. Visaugstākā gaisa temperatūra fiksēta Lībijā (+58°C), bet viszemākā - Antarktīdā (-88°C). Atmosfēras zemākajā slānī norisinās procesi, kas nosaka laikapstākļus. Zemes klimatu būtiski ietekmē okeānu straumes un atmosfēras cirkulācija. Zeme nav pilnīgi lodveidīga, tā ir nedaudz saplacināta pie poliem. Tai ir izteikts reljefs - gan augsti kalni, gan dziļas okeānu ieplakas. Visaugstākais kalns uz Zemes ir Everests jeb Džomolungma (8848 m virs jūras līmeņa), bet visdziļākā okeāna ieplaka ir Marianas ieplaka (11022 m zem jūras līmeņa). Zeme ir seismiski aktīva - uz tās notiek zemestrīces un vulkānu izvirdumi. Uz Zemes ir maz meteorītu krāteru, jo tos noārda ūdens un vējš. Zeme ir unikāla planēta ar to, ka uz tās pastāv dzīvība.

Zemes atmosfēras uzbūve

Slānis

Augstums, km

Raksturojums

Troposfēra 0 līdz 15 Zemes atmosfēras apakšējais slānis, ko visvairāk ietekmē Zemes virsma
Stratosfēra 15 līdz 55 Zemes atmosfēras slānis, kas atrodas virs troposfēras
Mezosfēra 55 līdz 75 Zemes atmosfēras slānis, kas atrodas virs stratosfēras
Termosfēra 75 līdz 800 Zemes atmosfēras augšējais slānis, kas pakāpeniski pāriet starpplanētu telpā

 

Zemes uzbūve. 17 kb

Zeme un Mēness. NASA/JPL attēls. 20 kb

Mēness. Zemei ir viens dabiskais pavadonis - Mēness. Tas ir tikai četras reizes mazāks par Zemi, tādēļ sistēmu Zeme-Mēness var saukt par dubultplanētu. Mēness vidējais attālums no Zemes ir 384 000 kilometri. Mēnesim nav atmosfēras, jo tā gravitācijas spēks ir pārāk mazs, lai noturētu gāzes molekulas. Dienā uz Mēness ir ļoti karsts, bet naktī - ļoti auksts. Mēness griežas lēni - diena uz tā ilgst divas nedēļas, bet nakts - otras divas nedēļas.

Mēness fizikālie raksturlielumi

Diametrs, km

Masa

Vidējais blīvums, kg/m3

Raksturīgā temperatūra, °C

Magnētiskais lauks (Zeme=1)

3475

1/81 Zemes masas

3340

-170 līdz +130

0

Mēness tumšākos apgabalus sauc par jūrām kaut arī tajos nav ne pilītes ūdens - tie ir gludi līdzenumi. Gaišākos apgabalus sauc par kontinentiem. Tie atrodas augstāk un ir noklāti ar meteorītu izsistiem krāteriem. Lielāko krāteru diametrs sasniedz 200 km. Kaut arī teleskopā Mēness virsma izskatās nelīdzena, patiesībā tā ir samērā gluda. Mēness ir sastingusi pasaule. Izmaiņas uz tā praktiski nenotiek jau 3 miljardus gadu.

Mēness. NASA attēls. 40 kb

Mēness krāteris. NASA attēls. 58 kb


Marss

Marss ir ceturtā Zemes grupas planēta. Tā diametrs ir divas reizes mazāks nekā Zemei. Marss ir Zemei līdzīgākā planēta. Tam ir caurspīdīga, retināta atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no oglekļa dioksīda. Marsam nav globāla magnētiskā lauka, tas sastopams tikai atsevisķos planētas apgabalos, turklāt magnētisko polu orientācija šajos apgabalos ir atšķirīga. Magnētiskais lauks Marsa iežos saglabājies no laika posma, kad planēta bija ģeoloģiski aktīva. Tā kā Marss atrodas tālu no Saules, uz tā valda bargs klimats - vidējā temperatūra ir -60°C. Planētas polus klāj polu cepures, kas sastāv no ledus un sasaluša oglekļa dioksīda. Marsa diennakts ilgst 24,5 stundas. Planētas rotācijas ass slīpums ir aptuveni tāds pats kā Zemei, tādēļ uz Marsa mainās gadalaiki.

Marsa fizikālie raksturlielumi

Diametrs, km

Masa,

kg x 1024

Vidējais blīvums, kg/m3

Raksturīgā temperatūra, °C

Atmosfēras sastāvs

Magnētiskais lauks (Zeme=1)

6794

0,642

3940

-60

CO2, N2

0,002

 

Marss, kā tas izskatās spēcīgā teleskopā no Zemes. NASA/JPL attēls. 35 kb

Marsa pavadonis Foboss nosacītās krāsās. NASA/JPL attēls. 22 kb

Marss ir tuksnešaina planēta, ko klāj sarkanīga smilts un akmeņi. Atmosfēras spiediens uz Marsa virsmas ir tāds, kāds ir uz Zemes 40 km augstumā. Uz Marsa pūš spēcīgi vēji, kas reizēm paceļ gaisā lielu putekļu daudzumu, tad rodas putekļu vētras. Iespējams, ka kādreiz uz Marsa ir tecējušas upes, taču šobrīd ūdens sastopams vienīgi mūžīgā sasaluma slānī. Galvenās Marsa reljefa formas ir zemienes, līdzenumi un augstienes, gari kanjoni un meteorītu krāteri. Uz Marsa ir vairāki milzīgi, apdzisuši vulkāni. Uz Marsa atrodas lielākais kalns Saules sistēmā - Olimps. Tā augstums virs vidējā virsmas līmeņa ir 26 km, bet pakājes diametrs 600 km.

Marsa virsma. Attēla apakšdaļā redzams Marinera kanjons, pa kreisi – lielie nodzisušie vulkāni. NASA/JPL attēls. 17 kb

Milzīgais Marsa kalns – Olimps. NASA/JPL attēls. 46 kb

Pēc mūsdienu priekšstatiem, Marsa uzbūve līdzinās pārējo Zemes grupas planētu uzbūvei. Marsa centrālajā daļā atrodas karsts, no metāliem un silikātiežiem sastāvošs kodols, ko apņem mantija, bet planētas virskārtu veido plāna, cieta garoza. Planētai ir divi nelieli pavadoņi - Foboss un Deimoss. Tie ir neregulāras formas objekti, kuru maksimālais diametrs ir attiecīgi 27 un 15 km.

Marsa virsmas fragments. Redzama gravu sistēma un meteorītu krāteri. NASA/JPL attēls. 75 kb

Marsa uzbūve. 19 kb

1976. gadā uz Marsa nolaidās divi ASV kosmiskie aparāti Viking. Šo aparātu pētījumu programmā bija iekļauti eksperimenti, kuros tika meklēti Marsa mikroorganismi. Kaut arī daļa eksperimentu deva pretrunīgus rezultātus, veiktie papildu mērījumi ļāva secināt, ka Marsa gruntī nekādas organiskas dzīvības nav. Pēc divdesmit gadiem ASV zinātnieku grupa nāca klajā ar paziņojumu, ka meteorītā, kas nācis no Marsa, iespējams, atrasti Marsa mikroorganismu pārakmeņojumi. Mikroskopiskā dzīvība uz Marsa varēja rasties pirms vairākiem miljardiem gadu, kad planētas klimats bija siltāks. Meteorītu no Marsa virsmas pirms daudziem miljoniem gadu acīmredzot izsita liels debess ķermenis, kas ietriecās planētā. Meteorīts ilgāku laiku lidoja kosmosā, iekams nonāca uz Zemes. Taču šajā hipotēzē ir daudz neskaidru momentu, kurus var noskaidrot tikai turpmākos pētījumos. Tāpēc intriģējošais jautājums par dzīvību uz Marsa vēl arvien paliek atklāts.

Marsa panorāma, ko uzņēmusi zonde Viking. NASA/JPL attēls. 28 kb

Marsa akmeņainā virsma. Attēlu ieguvusi zonde Mars Pathfinder. NASA/JPL attēls. 28 kb

Acīmredzot savas sarkanās krāsas dēļ Marss ieguvis kara dieva vārdu. Grieķi to dēvēja par Aresu, bet romieši par Marsu. Līdz mūsdienām saglabājies vēlākais, romiešu variants. Mirdzošās bruņās un ar milzīgu vairogu rokās Marss trauca pār kaujas lauku, sēdams nāvi un postu.


 

Zvani un jautā!
(+371) 29339942

  • Lielākais Latvijas interneta veikalu preču meklētājs
  • Salidzini.lv logotips
  • Minox
  • Pulsar
  • National Geographic
  • Meade
  • Lunt Solarsystems
  • Sky-Watcher
  • Bresser
  • Helios
  • Yukon Optics Global
  • Zoffoli
  • Celestron
 
© 2017, SIA "Omicron"