SAULES SISTĒMA / Materiālus sagatavoja: Ilgonis Vilks

AtpakaļMazās planētas, komētas un meteorīti

Saules sistēmā riņķo vairāk nekā desmit tūkstoši asteroīdu.

Kosmiskajam ķermenim sadegot Zemes atmosfērā, rodas īslaicīgs uzliesmojums.

Komētas līdzinās netīra sniega pikām ar garu gāzu un putekļu asti.

Ļoti retos gadījumos kosmiskie ķermeņi nonāk līdz Zemes virsmai.


Mazās planētas

Starp Marsa un Jupitera orbītām atrodas asteroīdu josla, kurā riņķo liels daudzums dažāda diametra asteroīdu jeb mazo planētu. Vairāk nekā 10 tūkstošiem mazo planētu ir noteiktas precīzas orbītas un piešķirti nosaukumi, taču ir vēl daudz mazo planētu, kas pagaidām nav novērojamas no Zemes niecīgo izmēru dēļ. Deviņas mazās planētas ir nosauktas ar Latviju saistītos vārdos. Mazo planētu orbītas atšķiras no lielo planētu orbītām. Tām ir lielāka ekscentricitāte un lielāks orbītas slīpums attiecībā pret Zemes orbītas plakni. Spožākās mazās planētas var saskatīt binoklī vai tālskatī.

Asteroīdi, kuru diametrs lielāks par 300 km

Nosaukums

Orbītas lielā pusass, ua

Apriņķošanas periods, g

Diametrs, km

Cerera

2,77

4,60

1003

Pallāda

2,77

4,61

608

Vesta

2,36

3,63

538

Higieja

3,14

5,56

450

Eifrosine

3,15

5,58

370

 

Mazā planēta Gaspra. Kosmiskā aparāta Galileo uzņēmums. NASA/JPL attēls. 25 kb

Lielākā mazā planēta ir Cerera. Vairums asteroīdu ir neregulāri, stūraini klinšu bluķi. Mazajām planētām iespējami pavadoņi, piemēram, asteroīdam Ida ir pavadonis. Asteroīdu virsma mēdz būt gan gaiša, gan tumša, to klāj meteorītu triecienu radīti krāteri. Par asteroīdu dzīļu uzbūvi un ķīmisko sastāvu pagaidām tiešu ziņu nav. Smaguma spēks uz mazajām planētām ir niecīgs. Uz mazākajiem asteroīdiem kosmonautam pietiktu spēcīgi palekties, lai aizlidotu no tā. Asteroīdiem nav atmosfēras, jo to gravitācijas spēks ir pārāk mazs, lai noturētu gāzu atomus. Asteroīdi ir auksti ķermeņi. To temperatūra pat Saules apspīdētajā pusē nepārsniedz -100°C.

Mazā planēta Ida. Kosmiskā aparāta Galileo uzņēmums. NASA/JPL attēls. 16 kb

Ne visas mazās planētas riņķo asteroīdu joslā. Vairākas mazo planētu grupas atrodas ārpus tās. Divas tādas interesantas grupas ir "grieķi" un "trojieši", kas riņķo pa Jupitera orbītu attiecīgi 60° pirms un 60° aiz tā. Mazo planētu vidū ir arī tādas, kas pienāk tuvu Saulei. Piemēram, Ikars perihēlijā atrodas divas reizes tuvāk Saulei nekā Merkurs. Vairāki desmiti asteroīdu tipa objektu atklāti arī Koipera joslā, kas sākas aiz Neptūna orbītas. Lielā attāluma dēļ tie spīd vāji un ir grūti novērojami. Iespējams, ka līdz šim atklātie objekti ir tikai lielākie no vairākiem tūkstošiem debess ķermeņu, kas riņķo ārējā asteroīdu joslā. Par atklāto objektu dabu nav īstas skaidrības - vai tie ir asteroīdi, vai komētas.

Mazās planētas Matilde, Gaspra un Ida (no kreisās) vienā mērogā. Krāsas nosacītas. NASA/JPL attēls. 29 kb

Dažas mazās planētas var tuvoties Zemei līdz nelielam attālumam, vai pat sadurties ar to. Piemēram, 1994. gadā asteroīds vienstāva mājas lielumā palidoja garām Zemei pēc astronomiskiem mērogiem niecīgā 100 tūkstošu kilometru attālumā. Bīstamās mazās planētas tiek intensīvi pētītas. Acīmredzot 21. gadsimta sākumā kļūs skaidrs, cik šādu mazo planētu ir un kuras no tām tālā nākotnē var sadurties ar Zemi. Sagaidāms arī, ka tiks izveidoti tehniskie līdzekļi iespējamo sadursmju novēršanai. 


Komētas

Laiku pa laikam pie debess parādās "astes zvaigznes" - komētas. Lielākā daļa no tām ir vājas, saskatāmas tikai spēcīgā teleskopā. Tikai dažas reizes gadsimtā parādās lielas un spožas komētas, kas piesaista vispārēju uzmanību, piemēram, Heila-Bopa komēta 1997. gadā. Jaunu komētu parādīšanās nav prognozējama, paredzēt var tikai komētas atkārtotu parādīšanos. Pavisam zināmas aptuveni 800 komētas. Tās riņķo ap Sauli pa ļoti izstieptām orbītām. Atšķirībā no planētām, komētas neriņķo vienā plaknē. To orbītu slīpumi attiecībā pret Zemes orbītas plakni ir ļoti dažādi. Komētu apriņķojuma periodi arī ir dažādi - pastāv komētas, kas atgriežas pie Saules ik pēc dažiem gadiem, bet lielai daļai komētu apriņķojuma periods ir tūkstoši un pat miljoni gadu. Visslavenākā neapšaubāmi ir Haleja komēta, kas atgriežas pie Saules reizi 76 gados un tiek novērota jau vairāk kā 2000 gadus. Komēta nosaukta angļu astronoma Edmunda Haleja vārdā, kurš atklāja tās periodiskumu. Haleja komēta attēlota vēsturiskos gleznojumos un gobelēnos. Latvijā atklāta tikai viena komēta. To atklāja 1914. gadā astronomijas amatieris Vladimirs Zlatinskis.

Dati par dažām komētām periodu pieaugšanas secībā

Komēta

Pēdējās parādīšanās gads

Periods, g

Orbītas lielā pusass, ua

Ekscentricitāte

Enkes

1997

3,28

2,38

0,85

D’Arrē

1995

6,51

3,49

0,63

Tatla

1994

13,7

5,73

0,82

Tempela-Tatla

1998

32,92

10,27

0,90

Haleja

1986

76,00

17,94

0,97

Ārenda-Rolanda

1957

- *

- *

>1

Mrkosa

1957

» 13200

» 560

0,9994

Ikeijas-Seki

1965

880

92

0,9999

Beneta

1970

» 1680

» 141

0,9962

Vesta

1976

» 560000

» 6830

» 1

Hjakutakes

1996

» 29300

» 950

0,9998

Heila-Bopa

1997

» 2550

» 187

0,9951

* - Hiperboliska orbīta.

Heila – Bopa komēta uz zvaigžņu fona. Observatorijas Crni Vrh attēls. 50 kb

Visas komētas pieder Saules sistēmai. Pēc mūsdienu priekšstatiem, Saules sistēmas ārējā daļā atrodas liels komētu mākonis, kurā ietilpst daudzi miljardi komētu. To sauc par Orta mākoni un tas stiepjas trešdaļu attāluma līdz tuvākajai zvaigznei. Lielāko daļu apriņķojuma laika komētas pavada tālu no Saules - Orta mākonī un tikai īsu brīdi - Saules tuvumā. Komēta sastāv no irdena ledus, kurā ir daudz putekļu. Neskaitot ledu, komētas sastāvā ietilpst arī sasalis oglekļa dioksīds un citas vielas. Komētas ir nelielas. Piemēram, Heila-Bopa komētas diametrs ir aptuveni 40 km. Tuvojoties Saulei, komēta sakarst un ledus sāk iztvaikot. Ar komētu notiek strauja pārvērtība. No kodola izplūdusī gāze un līdzi aizrautie putekļi izveido milzīgu apvalku – komētas komu. Kad komēta pienāk tuvu Saulei, tai izveidojas komētas aste, kas stiepjas vairāku miljonu kilometru garumā. Komētas aste vienmēr vērsta projām no Saules. Kaut arī aste ir plaša, tā ir ļoti retināta, caurspīdīga. Komētu astes mēdz būt divējādas - gāzu un putekļu. Gāzu aste ir taisna, šaura un vērsta tieši projām no Saules. Šādu izskatu gāzu aste iegūst Saules vēja un starpplanētu magnētiskā lauka iedarbībā. Putekļu aste ir plata, vēdekļveidīga, nedaudz noliekta pretēji komētas kustības virzienam. Tā veidojas Saules gaismas spiediena iedarbībā, kas dzen putekļus projām no komētas kodola.

Heila – Bopa komēta. Labi redzamas abu veidu astes. Observatorijas Crni Vrh attēls. 48 kb

Pēc iziešanas cauri perihēlijam komēta attālinās no Saules ar asti pa priekšu. Kodols atkal sasalst, bet aste izkliedējas kosmiskajā telpā. Šādā izskatā komēta pavada lielāko daļu apriņķojuma laika. Daudzkārt atgriežoties pie Saules, komēta noveco un spīd arvien vājāk. Galu galā komēta pārvēršas par putekļu un prāvāku daļiņu mākoni – meteoroīdu spietu, kas kustas pa bijušās komētas orbītu.


Meteori

Starpplanētu telpā atrodas neliels daudzums putekļu, akmentiņu, ledus gabalu un citu kosmiskās vielas fragmentu, kas riņķo apkārt Saulei. Tos sauc par meteoroīdiem. Tie var lidot kosmosā miljoniem gadu ilgi, līdz to ceļā trāpās Zeme vai cits debess ķermenis. Ja Zemes un meteoroīda trajektorijas krustojas, notiek sadursme. Meteoroīds ar lielu ātrumu ietriecas Zemes atmosfērā, lielās berzes dēļ sakarst, izkūst un iztvaiko. Pie debess redzams īslaicīgs svītrveida gaismas uzliesmojums, ko sauc par meteoru jeb “krītošo zvaigzni”. Spožu meteoru spēj radīt neliels meteoroīds smilšu grauda lielumā. Ļoti reti gadās meteori, kas spožumā pārspēj Venēru vai pat pilnu Mēnesi. Tos rada meteoroīdi, kuru masa ir daži grami un vairāk. Šādus meteorus sauc par bolīdiem. Bolīda lidojums ilgst vairākas sekundes. Atkarībā no lidojuma ātruma, bolīda krāsa ir balta, dzeltena vai sarkanīga. Gāzes, kas palikušas bolīda trajektorijā, vēl kādu brīdi turpina spīdēt. Šo parādību sauc par meteora pēdu.

 

Spožs Zemes mākslīgais pavadonis, kas fotogrāfijā atgādina meteoru. D. Bekera foto. 35 kb

Ļoti spoža bolīda zīmējums. 3 kb

Parasti naktī stundas laikā var ieraudzīt tikai pāris meteorus, taču dažas reizes gadā novērojamo meteoru skaits pieaug. Tas notiek tad, kad Zeme sastopas ar veselu meteoroīdu spietu, kas rada meteoru plūsmu. Tad stundā iespējams ieraudzīt pat vairākus desmitus spožu meteoru. Analizējot meteorus radījušo kosmisko ķermeņu orbītas, tika noskaidrots, ka meteoru plūsmas rodas, sairstot komētām.

Galvenās meteoru plūsmas

Plūsma

Aktivitātes perioda sākums

Aktivitātes perioda beigas

Aktivitātes maksimums

Aptuvens meteoru skaits stundā

Kvadrantīdas

1.01

4.01

4.01

50 līdz 120

Lirīdas

19.04

24.04

23.04

15 līdz 25

h Akvarīdas

1.05

8.05

4.05

60

Dienvidu d Akvarīdas

21.07

15.08

29.07

30

Ziemeļu d Akvarīdas

15.07

18.08

12.08

20

Perseīdas

25.07

17.08

13.08

60 līdz 120

Orionīdas

18.10

26.10

22.10

30

Dienvidu Taurīdas

19.09

26.11

3.11

15

Ziemeļu Taurīdas

19.09

1.12

13.11

15

Leonīdas

14.11

20.11

18.11

15

Geminīdas

7.12

15.12

14.12

90

Ursīdas

17.12

24.12

23.12

15

Ja meteoroīdu spiets, kas veido meteoru plūsmu, ir izveidojies sen, tas ir plaši izkliedēts gar bijušās komētas orbītu un Zeme, riņķojot ap Sauli, katru gadu noteiktos datumos saskaras ar to. Ja meteoroīdu spiets ir izveidojies nesen, tas ir kompakts un saskare ar Zemi iespējama tikai reizi vairākos gados. Šādos gadījumos novērojama nevis meteoru plūsma, bet vesels meteoru lietus, kad stundas laikā var novērot daudzus tūkstošus meteoru. Ļoti spēcīgus meteoru lietus 1799., 1833., 1866. un 1966. gadā radīja Leonīdu meteoru plūsma. 1998. gadā prognozētais Leonīdu meteoru lietus nenotika.

Meteoru parādības

Parādība vai objekts

Raksturojums

Meteoroīds Saules sistēmas mazais ķermenis, kas pārvietojas starpplanētu telpā
Meteors Īslaicīga gaismas parādība Zemes atmosfērā, kas rodas cietam kosmiskajam ķermenim, t.s. meteoroīdam, ar kosmisku ātrumu ieskrienot Zemes atmosfērā
Bolīds Ļoti spožs meteors
Meteoru plūsma Daudzu meteoru parādīšanās dažu stundu laikā, kam par cēloni ir Zemes sastapšanās ar meteoroīdu spietu
Meteoru lietus Ļoti intensīva meteoru plūsma
Meteorīts Saules sistēmas mazais ķermenis, kas no starpplanētu telpas nokritis uz Zemes vai cita debess ķermeņa

Meteorīti

Tikai ļoti retos gadījumos meteoroīds nesadeg Zemes atmosfērā pilnīgi, bet nokrīt uz Zemes. Krišanas laikā tas redzams kā spožs bolīds, kura lidojumu pavada dunoņa vai dārdoņa. Uz Zemes nokritušu debess ķermeni sauc par meteorītu. Pēc mūsdienu priekšstatiem, meteorīti nav saistīti ar meteoru plūsmām, bet gan ar asteroīdiem. Meteorīti ir asteroīdu šķembas. Tie kādreiz atradušies samērā lielu asteroīdu iekšienē, līdz sadursmes rezultātā asteroīdi sašķēlušies un to šķembas izmētātas kosmosā. Tāpēc meteorītu izpēte dod unikālu informāciju par Saules sistēmas veidošanos un attīstību.

Akmens meteorīts. NASA attēls. 38 kb

Dzelzs meteorīts. I. Vilka foto. 91 kb

Pēc ķīmiskā sastāva izšķir akmens meteorītus, dzelzs meteorītus un dzelzs-akmens meteorītus. Lielākā daļa meteorītu ir akmens meteorīti. Meteorīta virsmu klāj plāna, tumša un gluda apkusuma kārta. Lūzumu vietās redzama gaišāka viela. Vairums akmens meteorītu ir hondrīti, kas satur apaļas, nelielas akmens lodītes - hondras.

Meteorītu iedalījums

Tips

Akmens

meteorīti

Dzelzs meteorīti

Dzelzs-akmens

Meteorīti

Apakštips

hondrīti

ahondrīti

-

-

Relatīvais daudzums,%

85

7

6

2

Īpatnības

apaļi ieslēgumi - hondras

hondru nav

īpatnēja kristāliskā struktūra

akmens gabaliņi dzelzs masā vai dzelzs ieslēgumi akmens masā

Blīvums, kg/m3

2000 -

3700 7500 - 8000

5500 –6000

Gadā uz zemeslodes nokrīt apmēram tūkstotis dažāda lieluma meteorītu, taču vairums paliek neatrasti, jo nokrīt okeānos vai mazapdzīvotās vietās. Daļu meteorītu neatrod uzreiz, bet pēc ilgāka laika. Pavisam zināmi vairāki tūkstoši meteorītu. Pasaules lielākais meteorīts ir Hobas meteorīts ar masu 60 t, kas atrodas nokrišanas vietā Namībijā, Āfrikā. Latvijā zināmi četri meteorītu krišanas gadījumi (1820. gadā Līksnā, 1863. gadā Biržos pie Jēkabpils, 1864. gadā Neretā un 1890. gadā Baldonē pie Misas). Visi četri meteorīti ir akmens meteorīti ar masu 5 līdz 16 kg. To krišanu novērojuši aculiecinieki, kas dzirdējuši spēcīgu troksni un divos gadījumos redzējuši nokrītam pašu meteorītu. 20. gadsimtā Latvijā nav reģistrēta neviena meteorīta krišana.

Lielākie meteorīti

Nosaukums

Nokrišanas vieta

Masa, t

Krišanas vai atklāšanas gads

Tips

Hobas Namībija

60

1920

Dzelzs
Ahnigito Grenlande

31

1818

Dzelzs
Bakubirito Meksika

27

1863

Dzelzs
Dzilinas Ķīna

1,8

1976

Akmens
Bitburgas Vācija

1,5

1805

Dzelzs-akmens
Hikutas Austrālija

1,4

1937

Dzelzs-akmens
Nortonkaunti ASV

1,1

1948

Akmens

Ļoti reti krītoši meteorīti nodara materiālus bojājumus, piemēram, izsit caurumu mājas jumtā vai siltumnīcas stiklā, trāpa automobilim vai mājdzīvniekam. 1982. gadā meteorīts trāpīja dzīvojamā ēkā Vezersfīldā, Konektikutas štatā, ASV. Mājas iemītnieki šo notikumu apraksta tā: “Mums likās it kā pēkšņi mājā iebrauktu kravas automašīna. Iesteigušies blakusistabā redzējām, ka tā ir pilna ar dūmiem un apmetuma putekļiem, bet griestos ir prāvs caurums.”

Kāli meteorīta krāteris Igaunijā. I. Vilka foto. 121 kb

Manikuagana meteorīta krāteris Kanādā. NASA attēls. 114 kb

Lielākie meteorīti nenobremzējas atmosfērā līdz galam, bet ar lielu ātrumu ietriecas Zemes virsmā, radot meteorīta krāteri. Uz Zemes atklāti vairāk nekā 100 lielu meteorītu krāteru. Meteorīti, kas rada lielus krāterus, krīt uz Zemes ļoti reti. Ir aprēķināts, ka kosmiskais ķermenis, kas spēj izveidot krāteri vairāku desmitu kilometru diametrā, krīt aptuveni reizi 10 miljonos gadu. Mazāki meteorīti krīt biežāk. Reizi vairākos tūkstošos gadu uz Zemes var nokrist meteorīts, kas rada krāteri 1 km diametrā. Slavenākais meteorīta krāteris atrodas Arizonā, ASV. Tā diametrs ir 1200 m un dziļums 175 m. Krāteris izveidojies aptuveni pirms 30 tūkstošiem gadu. Latvijai tuvākais meteorīta krāteris atrodas Sāmsalā, Igaunijā. Tas ir Kāli meteorīta krāteris, pareizāk sakot, 7 krāteru grupa. Lielākā krātera diametrs ir 110 m, dziļums 16 m, tā dibenā izveidojies ezers.

Milzīga meteorīta krišana uz Zemes mākslinieka skatījumā. NASA attēls. 81 kb

Lielākie meteorītu krāteri*

Krāteris

Vieta

Diametrs, km

Aptuvens vecums, miljoni gadu

Vredeforts Dienvidāfrika

300

2025

Sadberi Ontario, Kanāda

250

1850

Manikuagans Kvebeka, Kanāda

100

210

Popigaja Taimira, Krievija

100

35

Akramans Austrālijas dienvidi

90

450

Bīverheda Montāna, ASV

60

600

Šarlevuā Kvebeka, Kanāda

54

360

Karakuls Tadžikistāna

52

5

Siljana Zviedrija

52

370

* - Krāteri, kas redzami zemes virspusē un nav pilnībā pārklāti ar nogulumiežiem.


 

Zvani un jautā!
(+371) 67677110

  • Lielākais Latvijas interneta veikalu preču meklētājs
  • Salidzini.lv logotips
  • Minox
  • Pulsar
  • National Geographic
  • Meade
  • Lunt Solarsystems
  • Sky-Watcher
  • Bresser
  • Helios
  • Yukon Optics Global
  • Zoffoli
  • Celestron
 
© 2018, SIA "Omicron"